Darbinieku apmierinātība man ilgu laiku šķita patīkams bonuss, kaut kas, ko novērtē, kad ir, un piecieš, kad nav.
Jo vairāk iedziļinājos savā ikdienā darbā, jo skaidrāk redzēju, ka labsajūta nav tikai emocija. Tā nosaka, vai es augu ar interesi un drosmi vai arī izdzīvoju ar saspringumu un paššaubām.
Kad apmierinātība kļuva redzama
Bija posms, kad ārēji viss izskatījās kārtībā, bet iekšēji jutu, ka kļūstu īgnāks, piesardzīgāks un mazāk atvērts jaunam. Es izpildīju uzdevumus, taču arvien retāk jutos patiesi iesaistīts vai lepns par procesu.
Situācija mainījās, kad sāku apzināti pamanīt, kas manā darba vidē dod enerģiju un kas to atņem. Papildus tam vērts izvērtēt arī retrīta atpūta, jo tā palīdz ieraudzīt savus resursus un robežas skaidrāk, nekā to parasti ļauj ikdienas temps.
Kad sāku runāt par savām vajadzībām un atbildību, ne tikai par darba apjomu, parādījās vairāk uzticēšanās gan no manis paša, gan no apkārtējiem. Tajā brīdī profesionālā izaugsme vairs nebija spiediens kļūt labākam, bet dabiska kustība uz priekšu.
Ko man tas iemācīja
Ar laiku sapratu, ka apmierinātība nav nejaušība vai tikai vadības nopelns. Tā rodas no konkrētām izvēlēm, sarunām un ieradumiem, kurus var kopt arī tad, ja ne viss uzņēmumā ir ideāli.
Līdzdalība ceļ pārliecību
Kad jūtos sadzirdēts un varu ietekmēt savu darbu, es ātrāk pieņemu lēmumus un mazāk šaubos par sevi. Pārliecība neparādās no komplimentiem, tā rodas no pieredzes, ka manas darbības kaut ko maina.
Tas tieši ietekmē arī personīgo izaugsmi, jo kļūstu mierīgāks attiecībās un tiešāks komunikācijā. Vairs nav tik lielas vajadzības pierādīt savu vērtību, jo ir vairāk iekšējas stabilitātes.
Attiecības kā drošības pamats
Darbinieku apmierinātība bieži sākas nevis ar algu vai biroju, bet ar drošības sajūtu komandā. Ja attiecībās ir cieņa, tad arī kļūdas nav katastrofa, bet materiāls mācībām.
Daudzi uzņēmumi apzināti iegulda arī komandas saliedēšanas aktivitātēs, jo kopīga pieredze ārpus ierastajiem pienākumiem stiprina uzticēšanos un savstarpējo sapratni. Tas rada vidi, kurā ir vieglāk lūgt palīdzību un arī to dot.
Skaidrība vairo drosmi
Kad darba ikdiena ir sakārtota un saprotama, man rodas drosme uzņemties atbildību par savu attīstību. Ne tikai apmeklēt kursus, bet reāli mainīt pieeju, prasīt atgriezenisko saiti un uzņemties jaunas lomas.
Plašāks skatījums palīdz saprast, ka prasmes un mobilitāte kļūst arvien nozīmīgākas, un to aktualizē arī kāpēc mobilitāte svarīga profesionālajām iespējām Eiropā. Ja jūtos pietiekami stabils savā vidē, es spēju šīs iespējas izmantot, nevis no tām baidīties.
Praktiski soļi ikdienā
Sāc ar godīgu pašnovērtējumu par to, kas tavā darbā dod gandarījumu un kas tevi iztukšo. Uzraksti to vienkāršās frāzēs, jo svarīgākais ir saprast sevi, nevis izklausīties profesionāli.
Nākamais solis ir saruna, nevis gaidīšana. Viena konstruktīva saruna ar vadītāju vai kolēģi par prioritātēm, robežām vai atbalstu bieži iedod vairāk nekā mēneši klusēšanas.
Veido savu izaugsmi kā sistēmu, nevis kampaņu. Ieplāno regulāru atgriezenisko saiti, prasmju attīstību un apzinātu atjaunošanos, lai apmierinātība nav periodiska veiksme, bet stabils pamats ilgtermiņā.
Personīga refleksija
Es vairs neskatos uz darbinieku apmierinātību kā uz noskaņojumu, kas vienkārši atnāk un aiziet. Es to redzu kā signālu par to, vai dzīvoju un strādāju saskaņā ar savām vērtībām vai tikai pielāgojos.
Ilgtermiņā izaugsme man sākas tur, kur ir pietiekami daudz drošības, lai uzdotu sev neērtus jautājumus, un pietiekami daudz drosmes, lai uz tiem atbildētu ar rīcību. Ja darba vide šo procesu atbalsta, tā kļūst nevis par fonu manai dzīvei, bet par vietu, kur es iemācos būt vairāk es pats.
